Viss sākās pirms nepilna gada, kad mana sieva Linda pēkšņi un pavisam negaidīti aizrāvās ar turku seriāliem. Sākumā es tam nepievērsu nekādu vērību, domāju – parasta izklaide pēc darba dienas beigām.
Linda strādāja par grāmatvedi kādā Rīgas loģistikas uzņēmumā, darbs bija stresa pilns un monotons, tāpēc es sapratu viņas vēlmi vakaros vienkārši “atslēgt” galvu pie košiem attēliem un dramatiskiem sižetiem.
Daudzām sievietēm patīk šādi stāsti par neticami skaistiem vīriešiem, milzīgām kaislībām un vārdiem, ko parasts latviešu vīrietis ikdienā nemēdz kaisīt pa labi un pa kreisi. Mēs dzīvojām mierīgu dzīvi mājīgā dzīvoklī Teikā, netālu no Biķernieku meža, un man šķita, ka mums nekā netrūkst.
Pēc pāris mēnešiem situācija kļuva nopietnāka. Linda paziņoja, ka ir pieteikusies turku valodas kursos pie kāda pasniedzēja tiešsaistē. Viņa skaidroja, ka vēloties saprast oriģinālvalodas nianses, jo tulkojums nekad nesniedzot pilnu emociju gammu. Es tikai pasmaidīju – nu, ja cilvēkam gribas mācīties, lai mācās. Tas taču ir lietderīgāk nekā vienkārši sēdēt sociālajos tīklos.
Tomēr drīz vien mūsu ikdiena sāka mainīties. Mūsu virtuvē parādījās specifiskas garšvielas, kuru nosaukumus es pat nespēju izrunāt. Linda vairs negatavoja mūsu ierastos kartupeļus ar mērci vai karbonādes, bet gan eksperimentēja ar baklažāniem, gatavoja dolmu un vārīja neticami stipru tēju mazās glāzītēs.
Es par to mēdzu pasmieties: “Linda, vai tu tiešām gatavojies kļūt par Austrumu sievieti tepat Latvijā?” Viņa tikai noslēpumaini pasmaidīja, bet viņas acīs parādījās tāds kā spīdums, ko es agrāk nebiju manījis.
Pienāca marts, un viņa nāca klajā ar ideju: “Māri, braucam šogad atvaļinājumā uz Turciju? Es tik ļoti gribu ieraudzīt Stambulu, sajust to enerģiju.” Es piekritu, domādams, ka realitāte vienmēr ir piezemētāka nekā TV ekrānā un šī eiforija beidzot noplaks.
Ak, cik naivs es biju. Es pat palīdzēju viņai izvēlēties jaunu koferi, nezinot, ka tajā viņa aizvedīs mūsu divpadsmit gadus ilgo laulību.Stambulas naktis un dīvainais gids
Mēs ieradāmies Stambulā pašā pavasara sākumā. Viesnīca bija izvēlēta gaumīga, ar skatu uz Bosfora šaurumu. Pirmās dienas tiešām bija patīkamas. Mēs staigājām pa Sultanahmetas laukumu, apbrīnojām mošejas un dzērām kafiju piekrastes krodziņos. Linda bija pacilātā noskaņojumā, viņa fotografēja burtiski visu – katru flīzi uz sienas, katru kaķi uz ielas.
Tad parādījās viņš. Murats. Linda teica, ka ir atradusi vietējo gidu, kurš pārzina “īsto” pilsētu. Murats bija vīrietis spēka gados, tumšiem, nedaudz iesirmiem matiem, žilbinošu smaidu un lieliskām manierēm.
Viņš runāja mierīgā, gandrīz hipnotizējošā balsī. Trīs dienas mēs trīsatā klīdām pa Stambulas šaurajām ieliņām. Murats stāstīja stāstus, kas neizklausījās pēc vēstures grāmatām, bet gan pēc dzejas.
Es pamanīju, ka Linda viņā klausās ar atvērtu muti. Viņa vairs neskatījās uz arhitektūru, viņa skatījās uz viņu. Viņas kustības kļuva citādas, viņa sāka vairāk pievērst uzmanību savam izskatam – pat uz vienkāršu pastaigu viņa pucējās stundām ilgi. Ceturtajā dienā es jutos vienkārši noguris no tās nemitīgās staigāšanas un Murata pārspīlētās laipnības.
— Ejat šodien bez manis, — es teicu. — Es gribu palikt viesnīcā, palasīt grāmatu un vienkārši atpūsties pie baseina.
Linda nemaz nemēģināja mani pierunāt doties līdzi. Gluži otrādi – viņas sejā pazibēja atvieglojums. Viņa ātri paķēra somu un pazuda kopā ar Muratu. Atpakaļ viņa atnāca tikai vēlu vakarā. Viņas acis burtiski dedzināja tumsu, viņa bija kā citā pasaulē. Uz manu jautājumu, kā gāja, viņa vēsi noteica: “Brīnišķīgi. Tu to tāpat nesaprastu, tev patīk komforts un skaidrība.
Šie vārdi “tu nesaprastu” manī iesēja pirmo nopietno šaubu sēklu. Pēdējās atvaļinājuma dienas mēs vairs nebijām kopā kā pāris. Pēdējā vakarā, kad es negaidīti izlēmu viņai iziet pretī, es ieraudzīju viņus kādā klusā ielas stūrī.
Viņi nerunāja. Viņi vienkārši stāvēja nepieklājīgi tuvu viens otram, un Murats ar pirkstu galiem gandrīz nemanāmi pieskārās viņas vaigam, it kā pārbaudītu, vai viņa ir īsta. Es neizgāju no ēnas, nemēģināju viņus pārtraukt un neizrādīju nekādas emocijas. Manī vienkārši iestājās tāds kā dīvains, ledains miers, kas burtiski paralizēja jebkuru vēlmi rīkoties.
Atgriešanās un izšķirošā saruna lidostā
Lidojums atpakaļ uz Rīgu bija vissmagākās trīs stundas manā mūžā. Linda sēdēja man blakus, bet šķita tūkstošiem kilometru tālu; viņa klusēja, cieši iespiedusies krēslā un nekustīgi skatījās ārā pa iluminatoru mākoņu segā. Viņa pat nepieskārās pasniegtajam ēdienam un ignorēja manu mēģinājumu uzsākt jebkādu sarunu.
Kad mēs beidzot izgājām no Rīgas lidostas termināļa un sejā iesitās mūsu dzestrais, mitrais pavasara vējš, kas tik ļoti kontrastēja ar Stambulas siltumu, es sapratu, ka vairs nespēju izturēt šo mokošo klusēšanas spēli.
— Linda, kas notiek? Es redzēju jūs vakar. Tu tiešām domā, ka esmu akls? — es pajautāju, kad mēs sēdējām automašīnā.
Viņas sejā parādījās domīgums, viņa mirkli klusēja un tad, pat nepaskatoties uz mani, pateica:
— Es iemīlējos. Piedod.
Es nespēju tam noticēt. Tas viss skanēja pārāk sirreāli, lai būtu patiesība. Mēs esam precēti divpadsmit gadus, mums ir kopīga māja, visa iedzīve un nākotnes plāni! Tajā brīdī atklājās skaudrā patiesība: viņa Muratu pazina jau divus mēnešus – viņš bija tas pats pasniedzējs, pie kura viņa mācījās tiešsaistē.
Izrādījās, ka brauciens uz Turciju nemaz nebija nejaušība, bet gan rūpīgi izstrādāts plāns, lai viņi beidzot satiktos klātienē. ‘Ar viņu es jūtos dzīva, bet ar tevi… ar tevi es pēdējā laikā jūtos tikai kā mēbele mūsu dzīvoklī,’ viņa klusi, bet tieši piebilda.
Tajā mirklī pārņēma sajūta, ka visa mana pasaule, ko biju tik rūpīgi būvējis gadiem ilgi, vienkārši sabrūk putekļos. Linda pavisam mierīgā balsī paziņoja, ka viņa dodas prom un mūsu kopdzīve ir galā. Plāns bija skarbs un konkrēts: mēneša laikā viņa pārdos savu automašīnu, izņems visus personīgos iekrājumus un dosies atpakaļ pie viņa.
Viņa šķita pilnīgi gatava pamest stabilu darbu, ierasto drošību un pat dzimteni dēļ tās “īstas mīlestības”, ko viņai bija apsolījis svešinieks.
Kaut arī izmisīgi mēģināju viņu atrunāt un aicināju vismaz vēlreiz visu apdomāt, Linda vairs nevēlējās manī klausīties. Viņas prāts un sirds jau sen bija kaut kur tālu prom – starp krāšņajiem seriālu tēliem, eksotiskajiem aromātiem un Stambulas tālajiem, zeltainajiem saulrietiem.
Pirmie sarežģījumi jaunajā dzīvē
Linda tiešām aizbrauca. Pēc mēneša viņa sakravāja koferus, atstāja atslēgas uz virtuves galda un aizlidoja. Es viņu neturēju. Savā ziņā es pat gribēju, lai viņa pati klātienē pārliecinās, ka reālā dzīve nav skaisti samontēts seriāls.
Pirmo mēnesi viņas sociālie tīkli bija burtiski pārpludināti ar neviltotu prieku un sajūsmu. Katru dienu parādījās arvien jaunas fotogrāfijas Bosfora piekrastē, lēnas brokastis uz saulainām terasēm un pašbildes, kurās viņa izskatījās neparasti laimīga un starojoša.
Bilžu paraksti bija pārliecības pilni: ‘Beidzot esmu savas dzīves saimniece’ vai ‘Mīlestība, kurai nav robežu’. Es tajā visā raudzījos ar smagu sirdi un klusu neizpratni, tomēr ne reizi nemēģināju viņai uzrakstīt vai kā citādi atgādināt par sevi.
Taču jau otrajā mēnesī bildes parādījās arvien retāk. Smaidi tajās kļuva tādi kā samāksloti. Linda sāka rakstīt garākus pārdomu tekstus par to, cik grūti ir pierast pie jaunas valsts, cik ļoti atšķiras kultūras un cik vientuļi var justies svešā pilsētā, pat ja blakus ir “mīlestība”. Trešā mēneša beigās mans telefons iezvanījās vēlā vakarā. Viņas balss bija nogurusi un pilnīgi klusa.
— Māri? Vai mēs varam parunāt? — viņa jautāja, un es dzirdēju, ka viņa ir izplūdusi emocijās.
— Runā, — es atbildēju, cenšoties saglabāt mieru.
— Viss izrādījās pavisam citādi, nekā es biju iedomājusies. Viss bija meli.
Izrādījās, ka Murats nebija nekāds veiksmīgais gids. Viņš bija precēts vīrietis, kura sieva un bērni dzīvoja laukos pie vecākiem. Viņš pie viņiem brauca katru nedēļas nogali, kamēr Linda viena pati sēdēja īrētā dzīvoklī pilsētas nomalē.
Turklāt nauda sākusi strauji sarukt, jo Murats arvien biežāk lūdzis Lindai “aizdot” līdzekļus dažādiem neparedzētiem izdevumiem un it kā steidzamiem darījumiem.
Darbu viņa pašu spēkiem atrast nevarēja, jo ar parasto tūristu vīzu neviens uzņēmums viņu oficiāli nevēlējās pieņemt, bet iekrājumi kusa acu priekšā. Viņa jutās ārkārtīgi pamesta novārtā un rūgti vīlusies savos priekšstatos par šo cilvēku un solīto nākotni.
— Un ko tu tagad plāno darīt? — es pajautāju.
— Es gribu atgriezties mājās. Es gribu atpakaļ savu dzīvi, — viņa čukstēja.
Es nespēju nepasmieties, kaut gan tas bija rūgts smiekls. “Atgriezties? Pēc tam, kad tu nosauci mani par mēbeli un pameti visu tās pasakas dēļ?” Es pārtraucu viņu: “Nē, Linda. Tu izdarīji savu izvēli. Tagad tev ar to būs jādzīvo.”
— Es nespēju nepasmieties, kaut gan tas bija rūgts smiekls. Tu izdarīji savu izvēli. Tagad tev ar to būs jādzīvo.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kā viss beidzās pusgadu vēlāk un kāda bija Lindas pēdējā ziņa
